Kur pašlaik dzīvo?    Rīgā un Jelgavā.

Kāpēc atbalsti Sieviešu ordināciju?

• Dievs sākumā (pirms grēkā krišanas) rada cilvēku kā vīrieti un sievieti (Gen 1,27).
• Kristū nav ne jūda, ne grieķa, ne verga, ne brīvā, ne vīrieša, ne sievietes – jo mēs visi esam viens Kristū Jēzū (Gal 3,28).
• Luterāņu baznīcā mācītāja amats saistās ar mācīšanu, pastorālo aprūpi un Evaņģēlija sludināšanu, nevis priesterību.
• JD evaņģēliji liecina, ka pirmie cilvēki, kas nenobijās un pasludināja Kristus Augšāmcelšanās vēsti, bija tieši sievietes (MtEv 28,8; LkEv 24,9, u.c.). Ja sakām, ka visi Jēzus mācekļi bija vīrieši (tas nav gluži tiesa) – viņi visi bija arī jūdi…
• Bībelē nav tikai burtiskais līmenis, tāpat arī katrs izteikums ir ar savu tekstuālo, vēsturisko un teoloģiskā vēstījuma kontekstu. Ikviens teksts analizējams ar noteiktām metodēm, un iespējamas ir dažādas (dažāda līmeņa) interpretācijas. Tāpēc apgalvojums, ka tikai viena interpretācija ir pareizā un visas pārējās ir maldīgas, nav pilnīgs. Tāpat, kā neeksistē viena pareizā atbilde uz kādu no Lielajiem dzīves jautājumiem. Tas nenozīmē relatīvismā balstītu bezatbildību. Mēs ikviens esam atbildīgi par sevi Dieva priekšā, mums ir jāsadzird tieši mums domātās atbildes, tikai tās dziedinās, augšāmcels, piepildīs. Bībele nevis ir Dieva vārds (burtiski), bet gan satur Dieva vārdu, kas ir lielāks un dzīvāks par tekstu (skat. JohEv 5,39-40!).

Domāju, ka atbalstu sieviešu ordinācijai uzskatīt par klaji nebiblisku un nesavienojamu ar baznīcas mācību nebūtu gluži godīgi pret pašu tekstu, jo arī šī pozīcija izriet no ļoti rūpīgām tekstu studijām, jautājumiem, ilgākas pieredzes kritiskas izvērtēšanas, diskusijām, pārdomām. Nedaudz gan mulsina kopējā tendence šo jautājumu tūlīt un neizbēgami sasaistīt ar gana marginālajiem seksualitātes jautājumiem, atstājot novārtā daudz svarīgākas un aktuālākas lietas – piem, sociālā taisnīguma, atbildības, godīguma, sociālā statusa bezdibeņu/augstprātības, vardarbības u.c. problēmas.

Vienas šauras (vienīgās pareizās) interpretācijas ierakstīšana baznīcas Satversmē būtu vienkārši ļauni un farizejiski, tas mūs vēl vairāk atšķirs no luterāņiem visa pasaulē, nemaz jau nerunājot par iespējamām juridiskām un morālām sekām tiem nedaudzajiem “citādi domājošajiem” mācītājiem, kuru pārliecība vairs nesaskanēs ar Satversmē fiksēto baznīcas pozīciju/mācību… Mēs nedrīkstam nonākt situācijā, kad jābaidās paust savs viedoklis, un kad par atšķirīgu viedokli var sabojāt attiecības, nonākt izolācijā vai depresijā, vai varbūt pat zaudēt amatu.

Cilvēki, kuri teoloģiski atbalsta sieviešu ordināciju, nav nekādi nelietīgi ķeceri (un nav arī mūžīgi neapmierinātie, kam viss ir slikti), bet tāpat mīl Jēzu, nopietni iet savu svēttapšanas ceļu, no sirds kalpo, cik spēdami.

Ja mēs baznīcu un garīgos amatus (un amatu hierarhijas) pēc Romas katoļu modeļa saskatām kā īpašu starpniecību mūsu attiecībās ar Dievu (kur notiek misas upuris, priesteris pilda Kristus lomu, bīskaps ir nemaldīgs utt.), tad droši vien teoloģiski, psiholoģiski un visādi citādi pareizāks būtu tradicionālais priesteru amats, kuru pilda vīrieši.

Ja svarīgs ir evaņģēliskais jeb t.s. “vispārējās priesterības” princips – kur mēs visi esam principiāli vienādās pozīcijās Dieva priekšā, katrs kalpojam ar savām dāvanām, un mācītājs ir izglītots, izredzēts un aicināts cilvēks (kas māca, skaidro un pasludina Dieva vārdu, pārvalda sakramantus, vada draudzi, utt.), kur dievkalpojums nav upuris, bet gan Viņa tautas pulcēšanās ap Viņa vārdu, kurā Viņš pats ir savējo vidū – tur jautājums nav par sievieti un vīrieti, bet par atbilstošu un derīgu (gana izglītotu, inteliģentu, atbildīgu, godīgu, sirsnīgu, harizmātisku, utt.) cilvēku šim amatam.

Mums drīzāk būtu jādiskutē pavisam par ko citu – kādiem jābūt skaidriem un vienotiem ordinācijas kritērijiem visiem kandidātiem, lai mācītāja amatā nonāktu derīgi cilvēki (un ordinācijas nebūtu kaut kādi politiski gājieni, vai tāpēc, ka kāds vīrietis vai sieviete, labs cilvēks, draugs, utt.). Skaidrs ir viens – ir jābūt daudz nopietnākiem “filtriem”, nekā līdz šim. Nedrīkst pietikt ar “es gribu”.

Mācītājiem(-ām) obligāti jābūt studijās labākajiem/stiprākajiem cilvēkiem (vājinieks studijās nedrīkstētu kandidēt uz šādu amatu), tie nedrīkst būt īpatnēji, ar psihiskām novirzēm, intraverti. Jāizrauga gana inteliģentas, komunikablas un kritiski domājošas personības, kas gatavas arī nepārtraukti mācīties. Tas būtu jautājums par atbilstošu un kvalitatīvu izglītību, par aicinājuma nopietnu pārbaudi, par pietiekami ilgu praksi draudzēs pieredzējušu garīdznieku vadībā, par tālākizglītību un citiem svarīgiem jautājumiem.

Ko gribētu pateikt sievietēm, kuras vēlas kalpot savai baznīcai?

Novēlu mums visiem vairāk meklēt tieši teoloģisku, BIBLISKU argumentāciju! Tieši šajā punktā saskatu vislielākās problēmas un pārpratumus.

Runa jau nav tikai par gribēšanu un amatu. Savs vārds būtu jāsaka arī katrai draudzei, ko tā vēlas. Galvenais, lai Evaņģēlijs tiktu sludināts un cilvēki nāktu pie Jēzus – lai dzīves patiešām mainītos. Neviens nevar un nedrīkst aizliegt pildīt aicinājumu. Mums ir jādara savas lietas, ļaujot Dievam darīt Savējās. Nebīsimies, turpināsim MĪLESTĪBĀ darīt to, kas ir mūsu aicinājums!

Pieliksim katrs savu roku, lai vismaz Baznīca kļūtu par vietu, kurā visi varam brīvi (bez bailēm, tiesāšanas, aizdomām un apvainošanās) sarunāties un draudzēties!

 Kas ir tavs mīļākais Bībeles pants vai panti?

Nav tādu īpaši izdalāmu, tādu ir daudz. Piem., MtEv 11,28-30, MtEv 20,28, JohEv 15,14, 1Joh 4,18 un daudzi citi, kas mani nepārprotami uzrunājuši, devuši mieru, prieku, jaunu spēku…

Kas ir tava mīļākā baznīcas dziesma?

Nav tādas vienas, mīļākās. Man patīk dziesmas, kuras ir skaistas, nopietnas un pacilājošas, un kuru teksti ir kā gatavi sprediķi, apliecība vai lūgšana, piem., 330, 86, 92B, 75, 1, 161, 172, 324, 355, utt.

Kuru vēsturisko tēlu visvairāk apbrīno? 

Jēzu no Nācaretes!